2016. gada septembra pirmajā pusē satieku māsīcu Ilzi, kura izstāsta, ka kādu tā paša septembra nedēļas nogali plāno doties uz Polijas dienvidiem – pilsētu Zakopane vai citu ciemu tās apkārtnē, lai trīs dienas dotos kalnu pārgājienos Karpatu kalnu grēdas daļā – Augstajos Tatros (Rysy virsotne u.c.). Jautāju, vai varu pievienoties, ņemot vērā, ka kādu laiku biju interesējies par iespējām doties kādā ceļojumā, kur varētu veikt kādus kalnu pārgājienus.

Tā 21. septembra, trešdienas, vakarā sēžamies auto un dodamies uz Zakopanes tuvumā esošo ciemu Koscielisko, kur mums ir rezervētas naktsmājas un no kurienes diezgan ātri varēsim nokļūt uz mums interesējošām kalnu pārgājienu takām. Šajā stāstā par redzēto un piedzīvoto, sasniedzot Rysy virsotni 2499 m augstumā.

 

Dalībnieki un pārgājiena taka – uz Rysy virsotni

Galu galā braucēji uz Poliju esam trīs – es, māsīca Ilze un viņas draudzene Madara, kurai šis ir pirmais šāda veida ceļojums ar kalnu pārgājienu elementu. Man otrais, tādēļ arī sevi pieskaitu pie iesācējiem, tomēr ar jau kādu nelielu pieredzi. Māsīca Ilze gan ir jau krietni padzīvojusies pa kalniem, Gruzijas kalnos piedzīvojot apmaldīšanos un nakšņošanu lielos mīnusos, kā arī sasniedzot Sicīlijas vulkāna Etna virsotni 3326 m augstumā. Tādēļ skaidrs, ka, lai arī pārgājienu maršrutus apskatām visi, uzticēsimies Ilzei to gala izvēlē.

Jau iepriekš, esot mājās, Ilze mūsu „WhatsUp” izveidotajā grupā „Tatri” ievieto saiti uz atrasto kalnu taku Wikiloc portālā: Palencia Bialczanska-Morskie Oko-Rysy-Mosrkie Oko-Palencia Bialczanska, piebilstot, ka mums noteikti ir jāveic šis maršruts, jo šeit pa ceļam ir skaisti kalnu ezeri – Morskie Oko un Czarny Staw pod Rysami, kā arī ir iespēja sasniegt Polijas augstāko virsotni Rysy 2499 m augstumā. Ilze raksta: „Rysy ir augstākā virsotne Polijas pusē, tātad jāsasniedz ;).”

„Rysy ir augstākā virsotne Polijas pusē, tātad jāsasniedz ;).”

Apskatot maršrutu Wikiloc, sarēķinām, ka turp atpakaļ sanāk kopā ~ 22 km, kas nav maz kalnu pārgājieniem, taču nav arī nepieveicams attālums. Aprakstos minētie pārgājiena laiki šajā takā ir aptuveni 7–8 h. Redzam arī, ka sākotnēji takas kāpums ir vienmērīgs un tad aptuveni pie 10 km atzīmes ceļā uz Rysy virsotni ir straujš kāpums no 1580 m uz 2499 m, kas ir gandrīz 1 km pa vertikāli. Nospriežam, ka tur gan pūtīsim un elsīsim, taču galā tiksim. Iepriekš Šveices kalnos esmu bijis ~ 2400 m augstumā, un Rysy augstums ir gandrīz turpat… Vēlāk gan secināšu, ka tam nav nekādas nozīmes dēļ kalnu dažādības. Paliekam arī pie tā, ka vēl iegādāsimies maršrutu kartes uz vietas Polijā un tad pieņemsim gala lēmumu.

22. septembra, ceturtdienas rītā esam Polijas dienvidos, kur jau kādā benzīntankā ieraugām karti ar takām un to arī iegādājamies. Kartē redzams, ka plānotā taka uz Rysy virsotni ir atzīmēta kā sarkanā – teorētiski grūta, bet ne melnā. Divu domu nav – iepriekš plānotais maršruts ir jāpieveic. Tās pašas dienas otrajā pusē apskatām, ka piektdienā, 23. septembrī, laiks būs saulains ar kādiem mākoņiem, protams, apzinoties, ka kalnos tas var arī strauji mainīties. Tātad dosimies uz taku Polana-Palencia – Morskie Oko – Czarny Staw pod Rysami – Rysy virsotne nākamajā dienā – piektdienā, 23. septembrī.

Tās pašas ceturtdienas vakarā meitenes vēl skatās kalnu takas citām dienām. Viņas ir noskatījušas kādu taku pa kalnu virsotnēm, kur viens posms veicams ar ķēžu palīdzību. Nosaku, ka, ja grib, lai iet, es iešu uz citu pusi. Nekādas ķēdes virsotnēs… Tajā brīdī galīgi neaizdomājos par to, ka mūsu iegādātajā kartē bija redzams, ka gandrīz Rysy takas galā arī būs jāizmanto ķēdes, lai sasniegtu virsotni.

Pārgājiena un dienas pirmā puse

Plkst. 9.15 esam novietojuši auto Polana-Palenica stāvlaukumā, samaksājuši ieejas biļeti 5 zlotu (PLN) apmērā par vienu cilvēku, un sākas mūsu pārgājiens. Šī ir pirmā pārgājienu diena, un noskaņojums ir ļoti labs, laiks ir saulains ar kādiem mākonīšiem. Ceļš uz ezeru Morskie Oko gandrīz visu laiku ved pa asfaltu, augšup dodas daudz tūristu, citi arī zirgu pajūgos, taču tas nekādi neietekmē mūsu kopējo noskaņojumu. Redzam arī, ka tālāk kalnu virsotnēs ir sniegs.

 

Aptuveni plkst. 11 esam sasnieguši burvīgu vietu – ezeru Morskie Oko. Šeit ir pilns ar tūristiem, no kuriem liela daļa tālāk nedodas. Vēlāk secinām, labi, ka veicām šo maršrutu piektdienā, nevis sestdienā vai svētdienā, kad tur noteikti cilvēku ir trīs reizes vairāk, redzot auto skaitu jau uz piebraucamā ceļa kādā no nākamajām dienām. Uztaisām foto un dodamies tālāk, kur mūs sagaida kāpiens līdz otram ezeram – Czarny Staw pod Rysami.

 

Plkst. ir 12.00, esam nogājuši 11 km, un Czarny Staw pod Rysami ir mūsu pusdienu vieta ~ 1600 m augstumā pirms tālākā stāvā kāpiena līdz Rysy virsotnei.

Kādā brīdī, pusdienojot un skatoties uz tālāko taku uz virsotni, Ilze nosaka, ka neticot, ka mēs tur uzkāpsim. Visi kārtīgi nosmejamies, ka pārgājiena vadītājs mūs feini motivē. Izskatījās, ka tā arī līkloču tiksim līdz virsotnei, lai arī visa taka, protams, no šīs vietas nav redzama. Redzams tikai tās sākotnējais posms.

Dienas otrā puse – pārgājiena turpinājums

Aptuveni ap plkst. 12.40 mēs sākam stāvo kāpienu uz virsotni no ezera Czarny Staw pod Rysami. Jau iepriekš bija skaidrs, ka kāpiens nebūs no vieglajiem, jo ved tikai uz augšu, taču nav citu domu kā tikai, ka to pieveiksim. Sasniedzam arī pirmo sniegu. Skaidrs, ka akmeņi, pa kuriem ir jākāpj, ir slapji un jābūt uzmanīgiem. Turpinām fotografēt un filmēt skaistās ainavas un skatus.

 

Atbilde bija, ka tas ir „too dangerous”…

Vēl augstāk taka jau sāk pārklāties ar nostaigātu sniegu, un līdz ar to vietām īpaši jāuzmanās, lai nepaslīdētu. Jau iepriekš zemāk kādam polim, kuru biju redzējis pirms pusdienām ar mums ejam augšup un tagad jau ejot lejup, vaicāju, vai viņš jau bija sasniedzis virsotni? Atbilde bija, ka tas ir „too dangerous” ar viņa ekipējumu (apaviem) un ka viņam nav bijis tāds nodoms šodien sasniegt virsotni. Nedaudz vēlāk aprunājos ar kādu vācieti, kurš arī dodas lejup un arī nav sasniedzis virsotni, un atkal dzirdu vārdus „too dangerous”, norādot uz apaviem – skriešanas botām – un arī sakot, ka viņš labāk sasniegšot Rysy virsotni kaut kad vasarā. Nospriežam, ka mums ar apaviem – tie ir speciāli zābaki, kas paredzēti šādiem pārgājieniem, – un pārējo ekipējumu viss ir kārtībā, un dodamies tālāk.

 

Tad sasniedzam pirmo ķēžu posmu… Liekas, labi, tas būs viens īss posms, ejam… vispār nav domu par iešanu atpakaļ. Pēc laika atkal ķēdes, un nu jau sarežģītākās vietās. Skatoties Ilzes safotografētās bildes, redzu, ka vēl kādā vietā ar Madaru smejamies… Jāsaka, ka vēlāk smiekli vairs nenāca un kalns parādīja savu varenību.

 

Šur tur, kur prasījās ķēdes, pie kurām pieturēties, poļi tās nebija uzlikuši. Iespējams, ka vasarā, kad nav sniega, bez tām varētu arī iztikt… Ķēdes turpinājās un turpinājās. Šķērsojām vietas, kur nodomāju, ka te vēl būs jāiet atpakaļ, kas būs vēl sarežģītāk. Pamazām arvien vairāk sāka rasties bailes un liekas arī, ka sāka izsīkt spēks. Šeit kādā brīdī noder līdzi paņemtie riekstu asorti. Ilze kādas divas reizes piedāvā kāpt atpakaļ, taču tas liekas sarežģītāks un nedrošāks ceļš nekā augšup. Pretim arī nāk cilvēki, kuri kāpj lejup no virsotnes. Jādomā, kā un kur samainīties, jo taka un ķēdes, pie kurām turēties, ir tikai vienas. Kādā vietā ar poļiem maināmies ķēžu vidus daļā un blakus esošā poļu meitene pēc vienošanās par darbībām nosaka: „Ok, and then we will continue try to survive!” Bailes par paslīdēšanu, par nenoturēšanos pie ķēdēm, par Madaru, kurai tas bija pirmais pārgājiens! Jāsaka, ka viņai tiešām, kā vēlāk sociālajos tīklos rakstīja kāda viņas paziņa, „Paklon, i uvaženije!”.

„Paklon, i uvaženije!”

Neviens šeit tev īsti nevar palīdzēt (vismaz ar to ekipējumu, kāds bija mums), esi tikai tu pats un kalns. Tālāk uz priekšu kādā pauzē pāris reižu ieelpoju dziļāk, lai tiktu galā ar bailēm, kā arī noskaņoju sevi cīņai ar vārdiem un domām… Tā brīža motivācija – spēcīga vēlme atkal satikt ģimeni! „Mēs to paveiksim! Atpakaļ ceļa vairs nav, mums jāiet tikai uz priekšu!

 

 

 

Vēlāk skatos, ka mums tuvojas tumši mākoņi. Nodomāju, ka tik tā vēl trūka – sniega vai lietus un aukstuma. Līdz tam, neskatoties uz sniegu un slapjumu takās, gaisa laika apstākļi bija labi – saule, pa kādam mākonim. Ieraugu arī, ka mums diezgan veicīgi seko kāds kāpējs ar karabīnēm, striķiem un sarunājas pa rāciju. Nodomāju, ka tiešām tuvojas negaiss un viņš ir izsūtīts no personāla, lai pavadītu pēdējos kalnā palikušos. Taču vēlāk noskaidrojās, ka viņš ir tāds pats kāpējs kā mēs, tikai ar krietni pamatīgāku ekipējumu – viņam bija drošības karabīnes, striķi un rācija, pa kuru viņš sazinājās ar pārējiem diviem poļu biedriem, kuriem bija tieši tāds pats aprīkojums. Lai arī tajā dienā tie bija vienīgie kāpēji, kurus redzējām ar šādu ekipējumu, domāju, ka tāds noteikti tur ir nepieciešams, lai kāpiens būtu drošs un bez lieka riska. Vismaz tajos takas apstākļos – sniegs un slidens – noteikti.

 

 

 

“laimīgi sasnieguši Rysy virsotni…”

Plkst. 16.30 mēs bijām noguruši un laimīgi sasnieguši Rysy virsotni vai kalna kori 2499 m augstumā, kuru tobrīd ir sasnieguši arī trīs minētie poļi ar pamatīgo ekipējumu, kā arī kāda 6–7 poļu jauniešu kompānija. Tā tiešām bija kalna kore. Skatoties kartē, biju iztēlojies pavisam citādu plašāku virsotni. Mācība iesācējam – kartē viss izskatās pavisam citādi un noderētu arī lielāka mēroga karte. Te arī vēlreiz redzu un vēlāk, vairāk palasot, uzzinu, ka… Augstie Tatri nav salīdzinoši augsti salīdzinājumā ar citiem pasaules kalniem, taču tie ir stāvi. Tādēļ arī skati šeit uz leju ir iespaidīgi.

 

Jau iepriekš, kāpjot augšā un saprotot, ka atpakaļ pa šo taku nekāpsim, bijām noskaidrojuši, ka vienīgais cits drošāks ceļš no Rysy virsotnes ir uz Slovākijas pusi. Kāda sieviete pa ceļam augšup pat bija teikusi, ka uz otru pusi lejup esot kāpnes, ko mēs ar Madaru tā arī burtiski bijām iztēlojušies. Augšā vēlreiz aprunājamies ar 3 “aprīkotajiem” poļiem un apskatām karti, lai pārliecinātos par taku, kur mums jāiet lejup uz Slovākijas pusi. Plāns ir nokāpt lejā no kalna Slovākijas pusē un tad ar autobusiem, kādiem, tobrīd nebija zināms, nokļūt līdz pārgājiena sākumpunktam Polijā – stāvlaukumam Polana-Palenica. Sliktākajā scenārijā palikt nakšņot kādā viesu mājā Slovākijas pusē un no rīta doties uz Polijas pusi. Ilze vēl piedāvā, ka nokāps pa to pašu taku atpakaļ uz Polijas pusi un atbrauks mums pakaļ ar auto uz Slovākijas pusi. Apspriežamies un nolemjam, ka tā nav labākā doma sadalīties, un kopā dodamies lejup no Rysy virsotnes uz Slovākijas pusi.

Ceļš lejup no Rysy un atpakaļ uz Poliju

Ejot lejā, esam priecīgi, laimīgi un atkal jokojam. Vēlāk, apskatot fotogrāfijas, secinu, ka tik laimīgu sevi droši vien biju redzējis kāzu un dēla piedzimšanas dienā. Plkst. 17.15 sasniedzam kalnu viesu namiņu Chata pod Rysmi Slovākijas pusē 2250 m augstumā. Šeit noskaidrojam precīzāku turpmākā A scenārija plānu: dodamies lejup līdz vilciena pieturai Popradske Pleso, braucam līdz Slovākijas pilsētiņai vai ciematam Tatranska Lomnica un no turienes ar autobusu vai taksi atpakaļ uz Poliju, Polana-Palenica. Ātri uzēdam, iedzeram alu un dodamies lejup, jo gājiena laiks līdz lejas pieturai ir ~ 3–4 h.

Pa ceļam lejup arī rodas iespēja novērtēt, kā ķēdes un kāpnes sarežģītāku takas posmu pārvarēšanai ir ierīkojuši slovāki salīdzinājumā ar poļiem. Aprunājos un izstāstu mūsu stāstu arī kādam pa ceļam satiktam slovākam, kurš iepriekš bija izlasījis par sliktajiem takas laika apstākļiem Polijas pusē un ir vienisprātis, ka poļiem tur cilvēkus nevajadzētu tādos apstākļos laist. Līdz ar tumsas iestāšanos mēs nonākam uz takas asfaltētās lejas daļas. Dziesmu pavadībā plkst. 20.00 sasniedzam vilciena pieturu Popradske Pleso. Pēc 10–15 minūtēm pienāk vilciens un esam ceļā uz Tatranska Lomnica, priekšā gan ir vēl viena pārsēšanās uz citu vilcienu.

 

Plkst. 21.20 esam Tatranska Lomnica. Autoostā secinām, ka, iespējams, ap plkst. 22 ies kāds autobuss uz mums vēlamo pusi. Vēlāk gan saprotam, ka tas šīs sezonas laikā nebrauc norādītajā laikā. Mēģinām sazvanīt arī taksi pa autoostā izvietotajiem numuriem, taču neatbild… Izdomājam stopēt uz ceļa, jo nu ļoti gribējās tikt uz naktsmājām Polijā jau tajā vakarā. Stopēšana ir galīgi nesekmīga, un dodamies uz kādu iepriekš redzēto krogu, lai tur pieslēgtos wi-fi un sāktu meklēt kādas naktsmājas turpat uz vietas. Aprunājoties ar kroga bārmeni, nonākam līdz tam, ka viņa zvana taksim, kuru iepriekš mēs nevarējām sazvanīt. Viņai tas izdodas, un pēc mūsu lūguma tiek noskaidrota arī cena – 30 eiro. Mēs mājam ar galvām, ka, lai tik brauc šurp un pēc piecām minūtēm taksis ir klāt. Plkst. 22.20 mēs bijām atpakaļ Polijā, pārgājiena sākumpunktā Polana-Palencia, un plkst. 23.00 naktsmājās Koscielisko ciematā.

“Plkst. 22.20 mēs bijām atpakaļ Polijā…”

Rezumējot, kopā tajā dienā nogājām 29,58 km, pārgājiena ilgums ~ desmitarpus stundu. Ja man jautātu, vai dotos tādā pārgājienā atkal? Zinot nianses – kāpšana ar ķēžu palīdzību stāvās vietās un lielā augstumā, sniegs un slidens –, droši vien teiktu: „Nē, paldies!” Taču tas ir noticis, un, protams, ka ir prieks un gandarījums par piedzīvojumu, piedzīvotajām sajūtām un redzēto. Jau tajā pašā vakarā atzīstam, ka mūsu ceļojums bez šā pārgājiena vai kāpiena un piedzīvojuma nekad nebūtu bijis tik labs un neaizmirstams.

 

Pilns mūsu veiktās takas maršruts:

→ Polana Palenica-Morskie Oko-Czarny Staw pod Rysami-Rysy-Chata pod Rysmi-Popradske Pleso

→ Pārgājiena dalībnieki: Ilze Ķergalve, Madara Vanaga un Agris Smilga.

→ Foto autors: Ilze Ķergalve

 

Citu dienu veiktie maršruti:

→ Jaszczurowka-Wielki Kopieniec (1328 m)-Chlabowka-Jaszczurowka, ~ 9 km, 2-3h

→ Kuznice (gaisa tram)-Kasprowy Wierch (1987 m)-Nalolaczniak (2096 m)-Nedzowka (Koscielisko), 17.5 km, 7h