Ievads

Pirms došanās savā otrajā kalnu pārgājienā nolemju atskatīties un pabeigt rakstīt stāstu par mūsu 2 dienu pārgājienu Šveices/Austrijas aplpos – St. Antönien apkārtnē.

Atgriežoties pagātnē… Esam iesācēji kalnu pārgājienos. Tā kā šoreiz ne par profesionālām niansēm, bet gan vienkārši par sagatavošanos, redzējumu un pieredzi no iesācēju skata punkta. Iespējams noderēs tiem, kuri plāno doties savā pirmajā kalnu pārgājienā.

Maršruta izvēle

Ideja par došanos uz Šveici radās spontāni 2014.gada jūnijā Dikļu pils mūzikas festivāla laikā, jautājot sievai Lienei: “Ko tad darīsim atvaļinājuma laikā, kas sākās pēc 3 nedēļām?” Tajā brīdī atceros par savu bijušo kolēģi Mārtiņu un viņa ģimeni, kuri nu jau 6 gadus dzīvoja Šveicē un joprojām nebijām viņus apciemojuši. Tāpat rodas ideja par kalnu pārgājienu, jo kādu laiku atpakaļ žurnālā „Klubs” biju lasījis par kādu kalnu pārgājienu un toreiz nodomāju, ka noteikti gribētu piedzīvot ko līdzīgu.

“Ko tad darīsim atvaļinājuma laikā, kas sākās pēc 3 nedēļām?”

Tālāk jau zvans Mārtiņam, čats skaipā un nonākam līdz līdzīgām vēlmēm – 2 dienu kalnu pārgājiena ar nakšņošanu kalnu namiņā. Mārtiņš veic iespējamo maršrutu izpēti interneta lapās, kur pamatā viss ir vācu valodā. Viens no uzstādījumiem, ka atpakaļ uz auto stāvlaukumu kalnu takai jāved pa citu ceļu nekā turpceļā. Tāpat, protams, nakšņošana kalnu namiņā. Jāsaka, ka šis uzstādījums paceļ pārgājiena latiņu augstāk par vienkāršu kalnu pastaigu, jo lai nonāktu līdz vēlamajām naktsmājām kalnos, jāuzkāpj ir virs 2000 m augstuma.

Tā pēc pāris variantu izvērtēšanas nonākam līdz pārgājiena variantam St. Antönien, Šveices apkārtnē ar nakšņošanu pārrobežā – Austrijā, namiņā Tilsuna Hutte, 2211 m augstumā. Aptuveni plānojām, ka dienā būs jānoiet 15-18 km, ņemot vērā, ka mūsu taka nedaudz atšķiras no lapā – wanderland.ch publicētā maršruta. Otrajā dienā plānots sasniegt augstāko pārgājiena punktu – virsotni Sulzfluh, 2817 m augstumā.

 

Gatavošanās

Pārgājiena dalībnieki mēs 3 – Mārtiņš, es un mana sieva Liene. Mārtiņs aktīvs, sportisks, ar nu jau ievērojamu pieredzi kalnu pārgājienos salīdzinājumā ar mums.

Pats savas dzīves gaitas bez sportošanas nevaru iedomāties. Agrāk basketbols, tagad ziemā amatieru hokejs, vasarā pludmales volejbols. Tā gada aprīlī man bija veikta polipa operācija. Tas protams ierobežoja sportiskās aktivitātes un attiecīgi arī fizisko kondīciju, taču iepriekš gūtais rūdījums neradīja šaubas, ka tikšu galā ar mūsu pārgājienu.

“Vai es esmu traks?”

Liene… Uzzinot par plānoto pārgājiena garumu aplikācijā WhatsUp atbild „Vai esmu traks?”. Varētu teikt, ka Liene ar sportu, tādā izpratnē, kad vismaz 5-6 reizes nedēļā ir treniņi, ir uz „jūs”, neskatoties uz maniem agrāko gadu centieniem viņu pievērst nopietnākai sportošanai. Protams, gadiem ejot saproti, ka ne visām sievietēm tas ir vajadzīgs. Svarīgi, lai vadās pēc savām sajūtām, un veic kādas fiziskās aktivitātes, lai saglabātu sevi formā un pietiek spēkā un enerģijas ikdienas dzīvei. Tā ~ 2-3 reizes nedēļā Liene apmeklē zumbas u.c. sev tīkamas nodarbības. Galu galā kāre sasniegt virsotnes un palikt kalnu namiņā ņem virsroku maršruta izvēlē. Visu pārrunājot, secinām, ka tiksim galā.

Jau kādā no nākamajām dienām Liene pārnāk mājās ar jaunu Mammoth apavu pāri, kas ir speciāli piemēroti kalnu pārgājieniem, kā arī somu, kas arī ir paredzēta garākiem pārgājieniem. Protams, ka apavu piemērotība šādiem pārgājieniem ir prioritāte nr.1. Pats nolemju, ņemot vērā speciālo pārgājienu apavu cenas Rīgas veikalos, ka iegādāšos tos pa ceļam uz Šveici Vācijā vai arī kādā no Cīrihes veikaliem. Lai arī man nebija problēmas ar vēlāk nopirktajiem kalnu pārgājienu apaviem, tā darīt nevajadzētu, jo apavus noteikti vajag iestaigāt pirms doties šādos kalnu pārgājienos. Tāpat tiek iegādāta siltā sporta apakš veļa, ērtas zeķes un lietus noturīgās sporta jaciņas.

Bez ierastajām iepriekš minētajām fiziskajām aktivitātēm, dodamies garākās pastaigās pa vietējiem Ādažu apkārtnes mežiem, kā arī veicam vienu ~ 20 km garu 4-5h pārgājienu Siguldas apkārtnē ar mērķi gan iestaigāt apavus, gan saprast, kā tad mums veicās ar iešanu.

Laika apstākļi un somu saturs

Dodoties ar auto pie Mārtiņa un viņa ģimenes uz Šveici, Cīrihes piepilsētiņu Oberlunkhofen vēl nezinām, kurās dienās dosimies kalnu pārgājienā, jo viņš seko līdzi laika ziņām, lai nonākot kalnos laika apstākļi būtu pēc iespējas labāki – ar sauli, bez vēja un lietus. Tā nu 23.jūlija vakarā mēs komplektējam mugursomas, lai 24. un 25.jūlijā dotos lolotajā 2 dienu kalnu pārgājienā Šveices un Austrijas alpos.

Somu satura komplektēšana? Somas saturs tik tiešām ir jākomplektē, jo nepieciešams pārdomāt un noskaidrot, kas jums tiešām noderēs un bez kādām lietām varēsiet iztikt pārgājiena laikā. Jāsaka, ka mums somas sanāca diezgan apjomīgas un pilnas. Katram 2-3 sporta vai t-krekli, šorti, siltā apakšveļa (augšējā daļa un bikses), lietus jakas, 3 pāri zeķes, cepures pret sauli. Sporta vai skriešanas cimdiņi, kas nebija mūsu somās, bet noteikti, kā vēlāk izrādījās, būtu noderējuši.

“Vai tiešām ņemšu līdzi salīdzinoši lielo un smago spoguļkameru?”

Manas somas saturu papildināja termoss ar tēju, 2 guļammaisi, jo īsti nebija skaidrs vai rezervētajā namiņā mums būs segas. Rakstāmais, piezīmju grāmatiņa, tāpat tehnika – foto spoguļkamera, telefons ar lādētāju un papildus bateriju. Mārtiņš prasīja, vai tiešām ņemšu un nesīšu salīdzinoši lielo un smago spoguļkameru? Jāsaka, ka iegūto bilžu dēļ, bija vērts to konkrētajā pārgājienā un apstākļos nest. Citā reizē…

Tāpat pa visām somām salikām pārtiku 2 dienu pusdienas pārtraukumiem – tās bija maizītes, un kādi riekstu asorti un musli šokolādītes, ko uzkost enerģijai, ejot un kāpjot pa ceļam. Protams, neatņemama sastāvdaļa bija ūdens. Vakariņām un brokastīm bija jābūt pieejamām kalnu namiņā.

Mārtiņam līdzi bija arī kāds “Bear Grylls” izdzīvošanas komplekts, kura sastāvs bija nazītis, krama gabals, kaut kas līdzīgs vatei (iekuram) un aukla. Gan parasti šādos pārgājienos tādas lietas līdzi neviens neņem.

24.aprīļa rītā ar nelielu nokavēšanos pl.7:45 izbraucam no Mārtiņa dzīves vietas Cīrihes piepilsētiņas – Oberlunkhofen.

Pārgajiena sākums

Aptuveni pēc 2h brauciena  Šveices austrumu virzienā esam sasnieguši pārgājiena sākumpunktu St.Antonien apkārtnē, 1400 m augstumā, vieta Ruti, kur arī novietojam auto speciāli ceļotājiem paredzētā stāvvietā. Te ap pl.10 sākas mūsu pārgājiens…

Jau sākotnēji aptuveni bija skaidrs, ka pirmajā dienā laika apstākļi būs mainīgi – apmācies, nedaudz saule un arī iespējams lietus. Pa lielam, kā jau kalnos, laikapstākļi varbūt mainīgi un ar to rēķināmies. Tā arī ir, ka dodoties ceļā, debesis ir apmākušās un ir diezgan vēss.

 

Pēc neilga laika seko pirmais 3,8 km garš kāpiens augšup. Kā vēlāk top skaidrs, tad tas arī ir viens no galvenajiem fiziskajiem izaicinājumiem – kāpt augšup un lejup „daudzstāvu namos” pa dažādiem segumiem, t.sk. akmeņiem. Arī lietus ir klāt… Kāpjot augšup pēc laika saprotu, ka jāvelk arī siltās garās bikses, jo šortos kāju augšstilbi sāk salt.

Noejot 6 km pēc 2 ar pusi stundām esam sasnieguši pirmo virsotni 2379 m augstumā – St.Antonier Joch. Lietus ir palicis zemāk vai „aizgājis” un paveras skaisti skati uz apkārtējām virsotnēm, lai arī ir apmācies un krāsas līdz ar to ir pelēcīgas.

Pirmās dienas un pārgājiena turpinājums

Tālāk mums priekšā paveras taka, kas vijas gandrīz pa kalnu virsotņu kori. Atbalstoties ar rokām pret kalnu ar Lieni lēnām virzāmies uz priekšu, neskatoties uz leju, jo skats no kalna lejup mums ir gana iespaidīgs. Secinām arī, ka rodas augstuma bailes šādos augstumos. Tajā brīdi nodomāju, ja jau sākumā šāds izaicinājums, kas mūs sagaidīs vēlāk, un, cik ilgā laikā sasniegsim nākts mājas pārvietojoties šādā tempā?

“Satiekam pirmo kalnu murmuli”

Seko stāvs aptuveni 200 metru lejup kāpiens pa akmeņainas nogāzes taku kādā kalnu ielejā, kur lejā mūsu priecē vasarā sastaptais sniega pleķis. Dodoties tālāk mūsu priecē ne tikai kalnu plašās un krāšņās ainavas – skats uz Partnun ieleju, bet arī kalnos augošie ziedi. Satiekam arī pirmo kalnu murmuli (vāciski – murmeltier), kā arī aprunājamies  un uztaisām „selfiju” ar kalnu govīm, kuras ganās turpat blakus takai. Tad pa kalnu pāreju atkal augšup un plkst. 15:15 pēc piecu ar pus stundu gājiena esam sasnieguši kalnu namiņu Plassegenhutte, kas atrodas 2168 m augstumā. Pa šo laiku, gan ne steidzīgi, esam nogājuši nieka 10,59 km. Laiks pusdienām.

 

“Kāpjot uz augšu… pēkšņi ieskanas zvans…”

Turpinājumā seko noteikti grūtākais šī pārgājiena posms.  Aptuveni 2200 – 2250 m augstumā šķērsojam Plassegenpass pāreju, kas ir kā ieplaka starp kalniem ar virsotnēm – vienā pusē Schijenflue, 2625 m, otrā – Sarotlaspitzen, 2564 m. Šeit sanāk kārtējo reizi šķērsot Šveices un Austrijas robežu, kas vijās pa kalnu grēdām. Šī pāreja ir taisns gabals ar nelielām augstuma starpībām, taču pusceļā mūs „apciemo” lietus un auksts vējš. Domas par naktsmājām arvien vairāk šaudījās pa galvu, taču arvien tās skatam nepavērās.  Par sevi liek manīt arī sen atpakaļ gūtā ceļa trauma. Lienei noberzti kāju īkšķi. Te nu vērts minēt, ka apaviem noteikt jābūt par izmēru vai vismaz pus izmēru lielākiem, lai nerastos līdzīgas problēmas. Apģērbs arī ir slapjš. Par fotografēšanu ar vairs nav domu. Iestājas arvien lielāks nogurums, taču šeit jau nav atpakaļceļa, un, lēnām dodamies uz priekšu līdz sasniedzam Gruobenpass pāreju. Kāpjot uz augšu pa kalnu akmens „kāpnēm”, nodurtu galvu skatoties zem kājām, pēkšņi ieskanas zvans… Abi ar kalnu govi saraujamies, abiem neliels izbīlis, un, dodot viens otram ceļu, draudzīgi atvadāmies.

 

Gruobenpass pāreja šķērsota un tālumā redzam kādu no akmens būvētu namiņu. Tuvojoties saprotam, ka tās nav mūsu naktsmājas. Pēc brīža gan tās jau redzam. Plkst.17:50 pēc septiņu stundu un 50 minūšu 16.81 kilometru gājiena augšup un lejup laimīgi esam sasnieguši nakšņošanas namiņu – Tilisuna Hutte, kas atrodas 2211 m augstumā Austrijas pusē.

Naktsmājas un nakšņošana

Esam slapji, nedaudz nosaluši un noguruši, tādēļ prieks ir nonākt naktsmājās – 3-4 stāvu ēkā. Sanākuši daudzi kalnu ceļotāji – pārsvarā Šveicieši un Austrieši. Pirmās domas protams nolikt somas, nolikt drebēs žāvētājā, ieņemt gultas vietas un tālāk jau uz siltu dušu.

Dušā sagaida pārsteigums, ka 1 minūte mazgāšanās siltā ūdenī maksā 1 EUR. Vēlāk gan apspriežot to pie vakariņām secinām, ka tā ir adekvāta cena ņemot vērā resursu piegādes izmaksas šeit kalnos. Iedzeram vēl pa kādam alum un dodamies uz gultas vietām.

“1 minūte mazgāšanās siltā ūdenī maksā 1 EUR”

Gulēšana bija tādās kopējās lielās telpās ar daudzām gultas vietām divos stāvos. Pirms iešanas gulēt Liene prasa, lai izmasēju kāju augšstilbus, ko arī izdaru un liekamies nakts mierā. Tad aptuveni nakts vidū pieceļos, jo blakus Liene knosās un dzirdu arī sāpju vaimanas. Uz jautājumu, kas ir par lietu, viņa atbild, ka dikti sāpot kājas un nevarot pagulēt. Pārņem neliels satraukums un nodomāju, ka noteikti ir pārpūlētas kājas, taču nav pieredzes, ko labāk darīt šādā situācijā. Atceros, ka man līdzi ir ibumetīns. Tas palīdzēja.

 

 

2 diena

“Mārtiņš dodas sasniegt augstāko plānoto maršruta punktu…”

No rīta vienojamies, ka mēs ar Lieni dodamies pa taisnāko ceļu lejup no kalniem, savukārt, Mārtiņš dodas sasniegt augstāko plānoto maršruta punktu – virsotni Sulzfluh, 2817 m augstumā un tiekamies taku krustpunktā kalnu pakājē.

 

Tā pl. 9:20 dodamies ceļā, nesteidzīgi dodamies lejup. Fotografējam, baudām krāšņās ainavas, kalnu dabu un arī novērojam Murmulu ģimenes rosību. Satiekam pa kādam citam kalnu ceļotājam. Vieni kāds pāris cienījamos gados ar 2 bērniem – noteikti mazbērniem. Spriežam, ka arī vecumdienās dodas kalnos, jo noteikti, tāpat, kā šie mazie, jau no bērnu dienām ir devušies kalnu pārgājienos ar saviem vecākiem un ieguvuši rūdījumu visai dzīvei.

 

Pl.12:30 lēnā garā noieti 6,36 km un esam pie kalnu ezeriņa Partnunsee 1869 metru augstumā. Skaista vieta pusdienām…

 

Tālāk jau norunātajā vietā arī satiekam Mārtiņu un dodamies pēdējā lejup posmā. Pl. 14:50 sasniedzam finišu. Noieti 12,5 km.

 

 

Kopsavilkums

Lai arī nesasniedzām augstāko plānoto punktu, bijām gandarīti par paveikto, redzēto un piedzīvoto savā pirmajā kalnu pārgājienā. Sapratām, arī ka šis nav pēdējais mūsu kalnu pārgājiens, jo kalnu piedzīvojumi, krāšņās kalnu ainavas, interesantā un mainīgā daba mūs “ieskāva sevī”, un, noteikti gribēsim to redzēt un piedzīvot atkal. Kopā 2 dienās pieveikti: 29,31 km.

 

Foto autori: Agris un Liene Smilgas

Foto kamera: Canon EOS 30D